Bērzes pagasts (līdz 1939.gadam saukts Bērzmuiža) izveidojās jau cariskās Krievijas laikā, kad Krievijā pēc vispārējās dzimtbūšana atcelšanas 1861.gadā tika veidotas vietējās pašpārvaldes institūcijas un guberņas sadalīja apriņķos un pagastos. Toreiz Bērzmuižas pagasts ietilpa Kurzemes guberņās Dobeles apriņķī un ietvēra vairāku bijušo muižu (Udzes, Bērzmuižas, Kreijas un Līves) teritorijas. Pats nosaukums Bērzmuiža pirmo reizi vēstures dokumentos ir minēts 1492.gadā, vēl laikā kad tagadējā Bērzes pagasta teritorija ietilpa Livonijas ordeņa valsts sastāvā. Līdz 1940.gada 17.jūnijam Bērzes pagasta teritorija ir bijusi daudz savādāka kā tā ir šodien, jo toreiz Bērzes pagastā ietilpa vēl liela daļa tagadējā Jaunbērzes, kā arī Līvbērzes un Glūdas pagastu teritorijas. Toreizējais Bērzes pagasts ietilpa Jelgavas apriņķa teritorijā. Ar 1950.gada 1.janvāri pēc teritoriālās reformas, kad 19 apriņķu vietā tika izveidoti 56 rajoni, veco Bērzes pagastu sadalīja vairākos ciemos un veidoja jaunas vietējo pašvaldību teritoriālās robežas. No daļas Bērzes pagasta, Šķibes pagasta un Dobeles pagasta izveidoja Austrumu un Bērzes ciema padomes. Pēdējie teritoriālie grozījumi notika 1977.gada 1.aprīlī, kad izveidoja Austrumu ciemu (tagadējo Bērzes pagastu) pašreizējās robežās.      Patreizējā Bērzes pagasta teritorijā padomju laikā bija padomju saimniecība "Šķibe", kolhozi "Zelta druva" un "Bērzaine", tāpēc arī vēsturiski izveidojušies trīs centri ar tagadējiem ciemiem - Šķibes ciemu, Miltiņu ciemu un Bērzes ciemu. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā tāpat kā lielākajā daļā Zemgales līdzenuma, bija izveidojušas spēcīgas lauku saimniecības un tipiskas latviešu lauku sētas, gan spēcīgas vecsaimniecības, gan jaunas un dzīvotspējīgas jaunsaimniecības, kuras izveidojās pēc 1922.gada zemes reformas. Tieši šo apstākļu dēļ Bērzes pagastu visai smagi skāra iedzīvotāju deportācijas 1941.gada 14.jūnijā un 1949.gada 25.martā, kā rezultātā daudzas mājas palika tukšas un zeme neapstrādāta. Sākoties vienlaidus kolektivizācijai pēc 1949.gada marta, lai nodrošinātu nepieciešamo darba spēku, uz Zemgales līdzenumu no Krievijas un sevišķi no Baltkrievijas tika ievests lētais darba spēks. Tāpēc, sevišķi padomju saimniecībās "Šķibe", ieplūda daudz slāviskās izcelsmes cilvēki, kuru pēcnācēji vēl joprojām dzīvo pagasta teritorijā.